KARJERA

  Mārupes pamatskolas absolventi pedagogi

Valērija Pučkina

Mācības un ceļš uz sapņu profesiju

Mārupes pamatskolā mācījos visas deviņas klases, esmu 2011. gada absolvente. Skoliņa tad vēl bija pavisam maza, mājīga un jauka – knapi bija 100 skolēni, un skolotāji bija tik sirsnīgi un labsirdīgi. Varbūt tieši tāpēc bija tik žēl absolvēt un pamest šo mazo mājiņu, ja drīkst teikt – savas otrās mājas. Atceros, ka sākumskolas klasēs ar draudzenēm starpbrīžos spēlējām "skolu". Tad pēc stundām gājām viena pie otras un turpinājām spēlēt – tā manī parādījās vēlme un sapnis kļūt par skolotāju. Sapņoju par savu klasi, uz kuru nāk forši jaunieši ar dažādiem dzīves stāstiem un smaidiem.

Iedvesma no skolotājas un studiju gadi

Skolas laikā man bija īpaša skolotāja, kas mani pamudināja, parādīja, cik aizraujoši un interesanti ir būt skolotājai. Viņa pati bija tik radoša un jautra! Esmu ļoti priecīga, ka viņa joprojām strādā Mārupes pamatskolā, un nu varu viņu jau saukt par savu kolēģi.

Pēc skolas absolvēšanas devos mācīties tālāk, taču ne pedagoģiju. Bet doma un vēlme kādreiz kļūt par skolotāju mani nepameta – tas bija mans sapnis. Kad absolvēju tehnikumu, bez liekām pārdomām zināju, ka studēšu pedagoģiju. Sākumā ģimene neticēja, ka es – tik maza un kautrīga meitene, kura baidījās kāpt uz skatuves – varēšu kļūt par skolotāju. Taču tas mani neapturēja.

Studijas bija tik aizraujošas, patiesi kolosālas! Ar lielu prieku studēju, naktīs negulēju, pildot darbus, un izbaudīju studiju laiku. Praksē, protams, devos uz Mārupes pamatskolu pie savas mīļās skolotājas–kolēģes, kura bija patīkami pārsteigta un lepna par mani. Kad praksē vadīju stundas un prezentēju sevi, sapratu, ka tas ir tas, ar ko vēlos nodarboties arī turpmāk. Universitāti absolvēju 2019. gadā, un vēl atceros ģimenes un skolotājas–kolēģes lepnās sejas un priecīgos smaidus – es to izdarīju!

Pirmie darba gadi un atgriešanās skolā

Tad dzīvē, kā visiem, notika pārmaiņas. Pēc universitātes absolvēšanas devos uz ārzemēm, taču mani nepameta doma, ka varbūt kādreiz tomēr kļūšu par skolotāju. Kad atgriezos Latvijā un meklēju darbu, domāju, ka visas pedagoģiskās prasmes esmu aizmirsusi, tāpēc pieteicos darbam valsts pārvaldē. Taču, par laimi, es darbu nedabūju. Tajā pašā vakarā, iegājusi Facebook, pamanīju, ka Mārupes pamatskola meklē kolēģi. Tā bija kā Dieva zīme – sapratu, ka tā ir mana pēdējā iespēja un liktenis jau sen nolēmis, ka man ir jākļūst par skolotāju un jānodarbojas ar savu sirdsdarbu.

Tagad, ar lepnumu un prieku, varu teikt – esmu skolotāja savās otrajās mājās, Mārupes pamatskolā! No mazās, mājīgās skoliņas tā izaugusi par lielu, iespēju pilnu skolu ar vairāk nekā 1200 skolēniem un 120 pedagogiem. Neskatoties uz grūtībām un straujām pārmaiņām mūsdienās, ar interesi, gribasspēku un mērķtiecību dodos uz darbu – uz savu klasi vadīt stundas. Mans sapnis ir piepildījies!

Paldies skolotājai Sandrai Nastajai par iedvesmu un pamudinājumu kļūt par skolotāju! Paldies Mārupes pamatskolas vadībai, ka arī tagad palīdz skolai augt! Paldies kolosāliem kolēģiem par palīdzību, atbalstu un iedvesmu! Paldies par iespēju strādāt skolā, kurā es bērnībā pavadīju 9 jautrus un neaizmirstamus gadus!

Novēlējums jauniešiem

Jauniešiem, mūsu skolas skolēniem, novēlu atcerēties, ka katrs mazs solis uz priekšu ir solis tuvāk jūsu sapņiem. Nebaidieties no grūtībām – tieši tās visbiežāk palīdz mums augt un kļūt stiprākiem.